Mans ikdienas darbs ir saistīts ar mediāciju. Mediācija ir salīdzinoši mierīgs, savstarpējā sadarbībā un brīvprātībā balstīts veids, kā risināt konfliktus ar vidutāja atbalstu. Mediatora uzdevums ir palīdzēt strīdā esošajām pusēm uzsākt sarunu un veicināt savstarpējo izpratni, atklāt iespējamos pretrunu punktus un pārvarēt esošos vai šķietamos ierobežojumus abu pušu attiecībās.

Ja mēs spēsim dzirdēt sevi, tad pratīsim sadzirdēt arī apkārtējos cilvēkus un visbeidzot visu dabu kopumā, mēs pratīsim izveidot cieņpilnas attiecības. Prasme dzirdēt ir daudz vairāk, kā atvērtu muti vienkārši klausīties runātājā, tā ir prasme dzirdēt, tā ir spēja enerģētiski sniegt runātājam atgriezenisko saiti. Jautāsiet – kāpēc? Klausīties nozīmē dot – dot savu laiku, enerģiju, uzmanību. Veltot laiku cilvēkam, mēs izrādam viņam cieņu, mēs ievērojam savas un citu vajadzības, kur katrs jūtas kā uzvarētājs, ar noteikumu – ja otra puse dara to pašu. Mūsu strīdi, domstarpības ir dialogs, un šajā dialogā esmu “ar”, nevis “pret” otru pusi. Šajā dialogā ir svarīgi vienmēr atrasties pozīcijā “Es – OK-ei”  un sūtīt sarunu biedram ziņu “TU OK-ei”. Sniedzot cilvēkam jebkādus ieteikumus, iespējams pat kritiku, un atrodoties  pozīcijā  “ES – OK-ei  ; TU –  OK- ei”, mēs palīdzam viņam mūs sadzirdēt un adekvāti uzņemt mūsu teikto. Cilvēks redz vai jūt zemapziņā, ka mēs viņu cienām, un neviļus izjūt cieņu arī pret jums.  Patiesi cienot sevi un otru pusi, mēs spēsim atvainoties par savām kļūdām un paliek uzticīgiem paši sev.

Mēs esam emocionālas un jūtīgas būtnes, kuras dažādi uztver līdzcilvēku aizrādījumus, kritiku. Atrodoties jebkurā no konflikta eskalācijas pakāpēm, cilvēks saskaras ar jūtu amplitūdu:

• vainas sajūtu
• aizvainojumu, sāpes , dusmas uz sevi
• neērtumu
• protestu
• nedrošību sevī ( gribas sevi attaisnot)
• sapīkumu – dusmas ( nervozēju un neguļu)
• nomāktību ( neko nesaprotu)
• bailes, pazemojumu, bezizeju, bezpalīdzību
• netaisnīguma izjūtu.

Cilvēkam nepieciešams un pat veselīgi izrādīt savas jūtas un emocijas. Kāpēc? Jo:

• emocijas palīdz mums uzturēt un veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, tāpēc citiem mūs ir vieglāk saprast, kad mēs izsakām savu attieksmi par lietām. Ja cilvēks ir neitrāls attiecībās pret savām jūtām, tad viņš līdzinās manekenam;
• tas palīdz atslābt un dvēselei kļūst vieglāk;
• attiecības starp cilvēkiem kļūst godīgas, patiesas un tuvākas;
• ja emocijas neizrādīt un neizlādēt, tad šis process ir līdzīgs balonam, kurš visu laiku piepūšas. Agri vai vēlu viņš plīsīs. Kad balons plīst, tad noteikti cieš nevainīgi cilvēki. Šajā brīdī, kad tas plīst cilvēks ir spējīgs izdarīt pat noziegumu;
• emocijas padara savstarpējās attiecības cilvēcīgas, mainās kvalitāte;
• ja neizrādīt emocijas, tad pēc laika, cilvēks sāk zaudēt cilvēkus kas viņam apkārt, jo tie pārstāj viņam uzticēties;
• emociju izlāde ir nepieciešama psiholoģiskai un fiziskai organisma atslodzei. Ja cilvēks neizlādē emocija, tad kļūst ļoti uzbudināts, nervozs un bīstams sabiedrībai;
• neizlādējot emocijas, tas mūs norobežo un attur no reālās dzīves uztveres patiesā brīdī, piespiežot mūs domāt vai nu par to, kas bija pagātnē vai kas būs nākotnē. Vienkārši sakot – cilvēks nedzīvo “šeit un tagad”;
• neizlādētas emocijas sit pa mūsu iekšējiem orgāniem un cilvēks var sākt slimot ar hroniskām slimībām;
• kad jūtas izlādējas un uzlādējas, tad pieslēdzas intelekts. Situācija noskaidrojas un pārkvalificējas.

Dainis Ozoliņš ļoti saprotami parāda deviņas galvenās emocijas:

1) prieks,

2) interese –šaubas,

3) izbrīns,

4) bailes,

5) dusmas,

6) riebums,

7) nicinājums,

8) bēdas,

9) kauns.

No šīm deviņām emocijām vēlos runāt par BAILĒM. Šī emocija ir ļoti izteikta konfliktos gan starp ģimenes un sabiedrības locekļiem, gan komercstrīdos.

Bailes var rasties pastāvīga stresa un psiholoģiskas spriedzes dēļ. Baiļu cēloņi un “saknes” var būt kāds negatīvs notikums mūsu pašu vai mūsu paziņu pagātnē. Piemēram: avārija, pēc kuras paniski baidāmies braukt ar automašīnu. Jāsecina, ka tuvi cilvēki uzbāzīgi mūsu priekšā demonstrē savas bailes. Piemēram, mamma, ieraugot peli,  gandrīz zaudēja samaņu. Mēdz gadīties, ka pēc šausmu filmas noskatīšanās jūtīgi cilvēki sāk paniski baidīties no tumsas vai spokiem.

Emocijas mēs varam saprast tikai tad, ja redzam tās kā patiesas parādības, kas dzīvo mūsu dvēselēs, kas ceļas un noplok līdzīgi kā būtnes, kas pamostas un atkal iet pie miera.

Notikumi slēpjas zemapziņas dzīlēs. Baiļu pirmavotam zemapziņā ir grūti piekļūt. Pirmavotam var piekļūt ar psihodrāmu, hipnozi, transu, pašsuģestiju vai sapņos. Ar šīm metodēm var tikt klāt visām bērnībā piedzīvotām bailēm.

Ir svarīgi atšķirt baiļu cēloni no baiļu priekšmeta. Pārliecība, ka uguns mani apdedzinās ir tāda paša veida bailes kā patiešām apdedzināšanās pieredze. Cilvēks domā, ka apdedzināsies, ja ugunī iebāzīs roku.Tā ir drošība…

Un tā mēs baidamies par savu drošību. Ja paņemam A.Maslova piramīdu, tad ļoti uzskatāmi redzam, ka bailes ir saistītas ar mūsu fizisko ķermeni.

Mums ir bailes, ka, piemēram, pēc tam, kad vīrs aizies projām, tiks apdraudēta ikdiena – ēdiens, dzīvesvieta, miegs, drošība, dzimumdzīve – ir bail to visu pazaudēt. Bailes ir ļoti spēcīga un plaša emocija.

Lai arī  bailes ir tikai ilūzija – jo jebkura situācija ir objektīvi jānovērtē atbilstoši savām iespējām, tām ļaujoties cilvēks var sevi pazudināt uz visiem laikiem. Bailēm piederi tu pats, tavs prāts un nelaimīgā kārtā – arī tavs ķermenis.

Ir jāatbalsta cilvēks gan savu emociju atpazīšanā, gan to izlādē.

Česnakovas ”Autoprogramma psiholoģiskajā konsultēšanā” ir nosaukti baiļu izlādes veidi:

– Vieglas bailes, samulsums izpaužas kā situācijas izrunāšana, smiekli, auksti sviedri;

– Spēcīgas bailes – kā kliegšana, trīcēšana, auksti sviedri, aktīvas nieres, kuņģa-zarnu trakts.

Kā jau minēju, bailes ir viens no stresiem un šīs bailes piesasita slikto. Ļaujot tām attīstīties, clvēks var sevi iznīcināt.

Ir svarīgi atpazīt baiļu formas.

Atsaucoties uz Elvitu Rudzāti, vēlos atzīmēt Mazās bailes, kuras var redzēt un dzirdēt kā noliegumu, iztaujāšanu, izklaidību, tirgošanos, motorisku nemieru.

Kā nākošās : Lielās bailes, jeb “Vīrišķā drosme”, kurām ir raksturīga savu baiļu atzīšana sev pašam, bet ne citiem. To var just caur spriedzi, stūrgalvību, cietsirdību.

Un protams – Vislielākās bailes , jeb “Sievišķā drosme”, kad pats sev neatzīst, ka ir bail. Par šīm bailēm var tikai nojaust – ir pārsteigums, izbrīns, piepešums.

Bailes iznīcina gribasspēku.

Lielākais no baiļu stresiem ir “bailes mani nemīl”, kad sākotnējā vainas izjūta var pāraugt bailēs. Ja cilvēkā ir bailes, tad viņu arī baida un beigās viņš pats sāk baidīt citus. Ja cilvēks nevar sevi apzināties, būt “šeit un tagad”, viņš sāk neieredzēt citus cilvēkus caur dusmām un beigās sevi iznīcināt.

Šis stress “bailes mani nemīl” un tā atpazīšana ir ļoti nozīmīga jebkurās attiecībās. Šis stress ir pamats attiecību izjukšanai.

Ir jāzina, ka tas rodas jau bērnībā no:

• vecāku prasīguma
• vacāku vienaldzības
• vēlmēm attiecībā uz bērniem
• vecāku neralizēto sapņu mēģinājuma realizēt caur bērniem.

Šo traumu vecāki ir saņēmuši paši un turpina to nodot tālāk. Tā tas notiek, līdz netiek pārrauts šis aplis – ar atbalstu, palīdzību no trešās personas un ar paša cilvēka gribu to mainīt.

Tā mēs nonākam arvien dziļākā stresa “bailes mani nemīl” analīzē, bez kuras konfliktu risināšana var būt smaga vai pat neiespējama. Savukārt, zinot šī stresa “bailes mani nemīl” “dzimšanu” – varam nepiedzīvot virkni konfliktu.

Kādas tad ir šī stresa rašanās saknes?

• Pirmā vecāku reakcija uz gaidāmo bērnu. Pietiek tikai apsvērt domu par abortu, lai veidotos pirmie iedīgļi bailēm.
• Grūtniecības laiks. Kā to dzīvo, kā runā ar bērnu?
• Ārkārtīgs prasīgums gan no vecākiem, gan vecvecākiem.
• Bērna likšana pulciņos u.c. nodarbībās pret viņa gribu (esmu nevērtīgs, tāds kā esmu un mani pārveido).
• Bērnu salīdzināšana, vērtēšana.u.c..

Lai atbalstītu cilvēkus, kuri ir nonākuši konfliktā, ir jāpalīdz viņiem saprast, ko šis stress “bailes mani nemīl” nodara.

Pamatā tā ir enerģētiska siena, kura nav redzama un, kura bloķē citu enerģiju piekļūšanu. Šīs bailes var radīt vēlēšanos izpatikt partnerim, zaudējot savu būtību. Ielaižot sevī šo stresu “bailes mani nemīl”, partnerim tiek liegta iespēja sajust mīlestību. Beigu beigās tas rada strīdus, nesaskaņas, vardarbību.

Kā jau iepriekš minēju šī emocija – bailes, stress “bailes mani nemīl”, uzkrājoties cilvēka fiziskajā ķermenī var radīt virkni slimību, tādas kā apetītes zudums, astma, bezmiegs, bulīmija, migrēna, ādas slimības, cistas u.c.( Dr. Oleg Torsunov).

Ikviena iegūtā informācija, saņemtās zināšana un iegūtās prasmes ir izmantojamas tādā apjomā un salikumā, lai nenodarītu pāri otram un būtu saskaņā ar sevi. Svarīgākais ir apzināties sevi, pieņemt sevi un līdz ar to pieņemt otru – pieņemt otra cilvēka zināšanas, tik cik tas ir nepieciešams, nenosodot un nesalīdzinot.

Un ja atgriežos pie bailēm – tad bailes un pašsaglabāšanās instinkts ir dažādas lietas, jo kamēr tu baidies, tu neesi spējīgs rīkoties pozītīvi “šeit un tagad”.

Tikai tad, kad saproti prāta spēles un zini, ka vari mainīt domu, vari izkļūt no šī rata.

Autore: Lolita Strode